Izvilkums no Imanta Breidaka raksta “Imigrācija un latviešu kultūra 21. gadsimtā”, kas tapis balstoties uz pārdomām pēc semināra projekta „From Borders to European Integration” ietvaros, kurš notika Berlīnē, 18.-21. oktobrī, 2012.gadā.
Pilns raksts pieejams mājas lapas sadaļā “From Borders to European Integration”
***
Latviešu kultūras ilgtermiņa pastāvēšana nebalstās uz izolāciju, stagnāciju un iekonservēšanos. Tāda rīcība ir novilcinošs, taču diezgan drošs ceļš uz kultūras pazušanu, jo galu galā, izdzīvo un attīstās tikai tāda kultūra, kas ir dzīva, vitāla un vajadzīga. Pat ja tas nozīmē pārskatīt un aiziet projām no „tautas zelta laikmeta” kultūras standartiem, kas Latvijas gadījumā ir pirmās brīvvalsts laiks 20.gs. 20.-30.gados. Kultūras neizdzīvo, ja to vienīgais mērķis ir izdzīvot. Kultūras dzīvo, ja tās iet līdzi laikam un vēlas sniegt pienesumu cilvēces kopējā attīstībā, ir pārliecinātas par savu vērtīgumu un konkrēto jautājumu – migrāciju – uztver kā izaugsmi veicinošu potenciālu, nevis tikai draudu. Un, kā liecina Skotijas, Islandes, Dānijas, Īrijas, Singapūras, Jaunzēlandes, Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas piemēri – kultūras un valsts lielumam nav nozīmes, ja vien valstij un kultūrai ir pozitīvas ambīcijas un sabiedrība, kas tās gatavas atbalstīt. Tādēļ, ir prieks, ka jau ir daudzi latvieši, kas ir aizvien atvērtāki pret ideju, ka latviešu kultūras nesējs var būt gan cilvēks ar krievu izcelsmi, gan tumšādains iedzīvotājs, gan cilvēks, kura vecāki nākuši no, piemēram, Turcijas. Un vienīgais veids, kā dažādu izcelsmju cilvēki var kļūt par latviešu kultūras nesējiem un tam līdztekus ejošo arī – kļūt politiski lojāli Latvijai, ir, ja pašiem latviešiem ir veselīga uz āru vērsta kultūras pašapziņa. Aktuālais dienas jautājums vairs nav „par” vai „pret” imigrantiem Latvijā – „pret” pozīcijas iemņemšana nozīmētu ignorēt to, ka kaut kādi imigranti būs tik un tā un soļi to iekļaušanai un viņu lojalitātes iegūšanai netiek sperti. Tā vietā ir jārisina jautājums „kādu” imigrācijas stratēģiju Latvija vēlas. Šai stratēģijai ir jābalstās gan uz latviešu kultūras ilgtspējīgu attīstību, gan uz imigrantu iekļaušanu.
Latviešu kultūrai 21.gs. ir gan potenciāls attīstībai, gan arī potenciāls stagnācijai un ar to saistītam pakāpeniskam kultūras norietam. Turklāt, ja izvēle būs par labu otrajai, konservatīvajai stratēģijai, tad imigrantu iekļaušana būs grūti realizējams uzdevums, lai arī imigrācijas nepieciešamību Latvijā jau diktē ekonomiskie apsvērumi, un kā zināms, tuvākajās dekādēs migrācijas apjomi pasaulē turpinās pieaugt, piemēram, klimata pārmaiņu rezultātā. Cerams, izvēle tomēr būs par labu pirmajai pieejai un latviešu kultūra līdzekus citām mazajām kultūrām, būs viena no daudzajām un dzīvelīgajām Rietumu kultūrām.
